Izmaiņas dīķa dibena apstākļos visos akvakultūras posmos

Izmaiņas dīķa dibena apstākļos visos akvakultūras posmos

Ir labi zināms, ka ūdens kvalitātes kontrolei ir izšķiroša nozīme akvakultūrā, un ūdens kvalitāte ir cieši saistīta ar dīķa dibena stāvokli. Laba dīķa dibena kvalitāte veicina akvakultūras attīstību. Šajā rakstā galvenā uzmanība tiks pievērsta izmaiņām dīķa gultnes apstākļos dažādos akvakultūras procesa posmos un atbilstošajiem pasākumiem.

Akvakultūras procesa laikā dīķa dibenā parasti notiek četras izmaiņas: organizācija, reducēšana, toksikācija un paskābināšanās.

Akvakultūras agrīnais posms — organizēšana

Akvakultūras sākumposmā, palielinoties barošanai, gružu, barības palieku un fekāliju uzkrāšanās dīķa dibenā izraisa pakāpenisku organisko vielu uzkrāšanos, ko sauc par organizāciju. Šajā posmā skābekļa līmenis ir samērā pietiekams. Galvenais mērķis ir sadalīt dīķa dibenā esošās dūņas un fekālijas, pārvēršot tās neorganiskos sāļos un barības vielās, lai veicinātu aļģu augšanu un palielinātu ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu. Mikrobu celmus var izmantot, lai palīdzētu sadalīt dūņas un fekālijas.

Akvakultūras vidusposms — samazināšana

Akvakultūrai attīstoties, īpaši ūdensdzīvnieku barošanās pīķa periodā, barības daudzums turpina palielināties, kā rezultātā dīķī pakāpeniski uzkrājas organiskās vielas, kas pārsniedz ūdenstilpes pašattīrīšanās spēju. Liels daudzums organisko atkritumu tiek pakļauts anaerobai sadalīšanai apakšā, izraisot melnu un nepatīkami smakojošu ūdeni un nonākot reducēšanas fāzē, kur ūdens pakāpeniski iztukšojas ar skābekli. Piemēram, sulfāts pārvēršas par sērūdeņradi, un amonjaka slāpeklis pārvēršas par nitrītu. Samazinājuma rezultāts ir ievērojams skābekļa samazinājums dīķa dibenā, kas izraisa dīķa hipoksiju. Šajā posmā grunts pārveidošanai ieteicams izmantot oksidētājus, piemēram, kālija monopersulfāta savienojumu un nātrija perkarbonātu. Šie oksidētāji var oksidēt dīķa grunts dūņas, samazināt skābekļa patēriņu un uzlabot oksidācijas potenciālu, lai novērstu melnās un smakas problēmas.

Akvakultūras vēlais vidus posms — toksikācija

Vēlā vidusposmā dīķis rada ievērojamu daudzumu toksisku vielu, tostarp sērūdeņradi, amonjaka slāpekli, nitrītu un metānu. Īpaši sērūdeņradis un nitrīti var izraisīt elpošanas grūtības vai pat nosmakšanu zivīm, garnelēm un krabjiem. Tāpēc, kad nitrītu un amonjaka slāpekļa līmenis ir paaugstināts, šo toksisko vielu neitralizācijai vēlams izmantot detoksikācijas līdzekļus.

Akvakultūras vēlīnā stadija — paskābināšanās

Akvakultūras vēlīnā stadijā dīķa dibens kļūst skābs, jo notiek liela organisko vielu daudzuma anaerobā fermentācija, kā rezultātā pazeminās pH un palielinās sērūdeņraža toksicitāte. Šajā posmā kaļķi var uzklāt uz vietām ar visvairāk uzkrātajām dūņām, lai neitralizētu dīķa dibena skābumu, paaugstinātu pH un samazinātu sērūdeņraža toksicitāti.